Eižens Laube
Eižens Laube
Eižens Laube
 
Eižens Laube
22 May, 1880, Riga – 21 July 1967, Portland, Oregon, USA
20. gs. sākumā, kad uzplauka un nostabilizējās Rīgas arhitektūras skola, pēc J. F. Blaumaņa un K. Pēkšēna aktīvu radošu darbību uzsāka jau trešā latviešu profesionālo arhitektu paaudze ar E. Laubi priekšgalā. Cits citu strauji nomainīja arhitektūras stili un mākslinieciski stilistiskie novirzieni. Gadsimta sākumā eklektismu nomainīja jūgendstils, 20. gados attīstījās funkcionālisms, bet 30. gados paralēli tam arī t.s. neoeklektisms. E. Laube vienmēr bija šo stilistisko peripetiju centrā. Viņš deva pamatīgu ieguldījumu notikumu attīstības gaitā gan kā arhitekts praktiķis, gan teorētiķis, gan pedagogs. Pēc viņa projektiem Rīgā vien uzcelts, pārbūvēts vai rekonstruēts vairāk nekā 200 ēku, tostarp ap 80 daudzstāvu mūra namu jaunbūvju.

Eižena Laubes tēvs Kārlis Teodors Laube (1862-1920), podnieku amata meistars un sīktirgotājs, ieceļoja Rīgā no Smiltenes Ziemeļvidzemē, kur viņa senči daudzās paaudzēs bijuši lauksaimnieki un amatnieki. Jau zēna gados E. Laube iepazinās ar būvprojektiem un celtniecību – viņa mātes patēvs bija būvuzņēmējs ar plašu praksi. Tā radās interese par arhitektūru, un 1899. gadā, paveidzis Pētera I reālskolu, E. Laube iestājās Rīgas Politehniskajā institūta Arhitektūras nodaļā. Studiju gados viņš izcēlās ar spilgtu mākslinieka talantu un izcilām darbaspējām un agri sasniedza profesionālu briedumu. 1900. gadā līdztekus studijām viņš sāka strādāt K. Pēkšēna būvbirojā, kurā darbojās arī viņa studiju biedrs Aleksandrs Vanags. 1904. gadā kopā ar A. Vanagu E. Laube devās studiju ceļojumā uz Somiju, kur iepazinās ar L. Sonka, E. Sārinena, A. Lindgrēna, H. Gezeliusa celtnēm, kā arī nodibināja personiskus kontaktus ar somu arhitektiem G. Lindbergu un K. Vasašernu. Profesionālās kvalifikācijas veicināšanas nolūkā E. Laube ārzemju ceļojumos devās arī vēlāk – 1909. gadā uz Zviedriju, Dāniju un Vāciju un 1910. gadā – uz Vāciju un Franciju.

1906. gadā E. Laube beidza Rīgas Politehnisko institūtu ar inženiera arhitekta diplomu. Vēl vienu gadu viņš nostrādāja pie K. Pēkšēna, bet 1907. gadā atvēra pats savu arhitektūras projektēšanas biroju, kas drīz kļuva par vienu no lielākajiem Rīgā. Tajā pašā laikā viņu uzaicināja pedagoģiskā darbā „Alma mater”, un 27 gadu vecumā E. Laube kļuva par Rīgas Politehniskajā institūta docentu. Viņš lasīja lekcijas teorētiskajos priekšmetos, kā arī vadīja nodarbības zīmēšanā un arhitektūras projektēšanā. Laikā, kad institūta pasniedzēji bija vietējie vācieši un arhitektūras izglītība bija nonākusi zināmā sastingumā, jaunais latviešu docents akadēmiskajā darbā ienesa daudz jauna.

E. Laube strādāja par pedagogu arī citur. 1907. – 1908. g. viņš pasniedza tehnisko zīmēšanu un būvformas Tautas kursu tehniskajā nodaļā, kuru kopā ar J. Rozentālu un A. Vanagu bija noorganizējis Rīgas Latviešu biedrībā.

No 1909. gada E. Laube kopā ar arhitektiem V. Bokslafu un K. Felsko bija Rīgas pilsētas būvvaldes oficiālais konsultants arhitektūras mākslinieciskajos jautājumos. Viņš tika uzaicināts vairāk lielu konkursu žūrijās, piemēram, 1910. gadā vērtēja projektus Ozoliņa īres namam Rīgā, Brīvības ielā 88, 1912. gadā piedalījās Tallinas rātsnama starptautiskā projektu konkursa žūrijā. Arī pats ar saviem projektiem E. Laube piedalījās vairākos konkursos un lielākoties guva atzīstamus panākumus - līdz 1912. gadam deviņi viņa darbi tika godalgoti dažādos projektu konkursos.

Pirmā Pasaules kara laikā E. Laube slēdza savu biroju un kopā ar Rīgas Politehnisko institūtu 1915. gadā evakuējās uz Maskavu. 1917. gadā E. Laube atgriezās Rīgā un turpināja darbu arhitektūras izglītības laukā. Latvijas Universitātē viņš vadīja vienu no trim Arhitektūras fakultātes projektēšanas darbnīcām – darbnīcu „A”, atsevišķos periodos bija fakultātes dekāns un arī Universitātes rektors. 1920. gadā E. Laube kļuva profesors, bet 1930. gadā – arhitektūras Goda doktors. No 1924. līdz 1936. gada – Nacionālās celtniecības komitejas Arhitektonisko jautājumu komisijas vadītājs, 1937. gadā ievēlēts par Britu Karaliskā arhitektūras institūta korespondētājlocekli.  1940. gadā E. Laubem piešķīra Tēvzemes balvu, viņš ir apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Atzinības krustu un Zviedrijas Vasas ordeni. 1944. gadā viņš, tāpat kā daudzi latviešu inteliģenti, emigrēja. Vispirms dzīvoja Berlīnē,     1950. gadā pārcēlās uz ASV, strādāja kādā arhitektūras projektu birojā Olimpijā, Vašingtonas štatā, bet kopš 1955. gada dzīvoja Portlendā, Oregonas štatā, kur pavadīja mūža nogali.

Savas raženās dzīves laikā E. Laube publicējis veselu virkni rakstu par dažādiem būvmākslas jautājumiem, sākot ar daudzkārt citēto eseju „Par būvniecības stilu” („Zalktis” – 1908. – Nr. 4. – 145. – 148. lpp.) un beidzot ar diezgan apjomīgo grāmatu „Raksti par arhitektūru”  (Linkolna, Nebraska, 1960. – 205. lpp.). Pamatīgs ieguldījums arhitektūras teorijā ir viņa „Krāsu un formu loģika” (Rīga, 1921. – 74. lpp.), bet mūža nogalē Portlendā E. Laube sarakstīja gandrīz 700 lappušu biezu manuskriptu mašīnrakstā – „Manifestation of Architecture”, kas tagad atrodas Latvijas Arhitektūras muzejā Rīgā.

Pats nozīmīgākais meistara atstātajā mantojumā tomēr ir viņa celtnes. Lielum lielais vairums no tām radās pirms Pirmā pasaules kara – laikā, kad Rīgā izvērsās īsts celtniecības „bums”. Pirmie Laubes darbi tapa K. Pēkšēna būvbirojā. To ir vismaz pusducis un visi – augstākās raudzes arhitektūras pieminekļi.

Autors Jānis Krastiņš