Mihails Eizenšteins
(1867—1921)
Mihails Eizenšteins Izcils arhitekts – būvinženieris, viens no Rīgas jūgendstila arhitektūras spilgtākajiem pārstāvjiem, slavenā kinorežisora Sergeja Eizenšteina tēvs. Dzimis 1867. gadā, miris 1921.gadā. Jūgendstils Rīgā savu nozīmīgāko izpausmi guva arhitektūrā – 19. gs. 90. gadu beigu un 20. gs. pirmā gadu desmita ēkās, kas savulaik pilnībā pārveidoja pilsētvidi. Tieši Mihailam Eizenšteinam pieder greznākās un apbrīnotākās jūgendstila celtnes. Viņš bija viena no pretrunīgākajām parādībām tā laika mākslinieciskajā dzīvē. Par pārmērīgu aizraušanos ar dekoratīvajām detaļām arhitektu iesauca par «trako konditoru». Bet tieši viņš radīja brīnumaino Prinča Alberta ielas (tagadējās Alberta ielas) ansambli, virkni māju Elizabetes un Strēlnieku ielās. Tai pat laikā Mihails Eizenšteins nebija tā sauktais «brīvmākslinieks». Viņš bija pilsētas celtniecības departamenta priekšnieks, kas pēc ranga bija līdzvērtīgs ģenerāļa pakāpei, tika apbalvots ar daudziem ordeņiem. Citiem vārdiem sakot, bija augstākās klases ierēdnis, kas izrādījis neapstrīdamu māksliniecisku un personīgu drosmi noteikt jaunu arhitektūras stilu, kas runāja pretim Rīgā pieņemtajai manierei atdarināt galvaspilsētas — Sanktpēterburgas — stingrās klasicisma formas. Par tēva lomu savā dzīvē un viņa arhitekta talantu Sergejs Eizenšteins atcerējās sekojošo: «Tētis izstiepj cilvēku profilus pusotra stāva augstumā, apstrādājot ēku stūrus. Izstieptas sievietes rokas, izgatavotas no notekcauruļu dzelzs, taisnā leņķī pret ēku, ar zelta gredzeniem rokās. Cik interesanti lietus ūdens notecēja pa viņu starpenēm. Tētis — uzvarētājs — uzvijis pret debesīm apmetuma lauvu astes — lions de platre, ko uzkrauj uz māju augšām. Tētis pats arī ir «lion de platre». Godkārīgs, zems, nesamērīgi resns, strādīgs, nelaimīgs, izputējis, bet neatteicies no baltajiem cimdiem (ikdienā!) un ideāli cietinātām apkaklītēm. Un man kā mantojumu nodevis slimīgu kaisli pret uzvijumiem — es cik varēju sublimēt to kaut vai kā aizraušanos ar katoļu baroku un acteku samākslotību. Tētis — kas manī iemitināja visu sīkburžuāzistisko jaunbagātnieku kvēles ugunskuru un nesaprata, ka Edipa kompleksa veidā es, tās sevī paturot, sākšu ienīst. Un nevis nemanāmi aizraušos ar tām, bet gan sagraušu to aizrautību ar vēsu analītiķa un uzskaitveža aci. (...) Ne jau par tēviem un dēliem ir runa. Un ne rēķinu — mirušo sarakstu grasos tagad piestādīt nelaiķim papucim — tipiskam mājas tirānam un Tolstoja «kā vēlaties» vergam. Bet īpatnēji ir tas, ka ar viņu mani saista protests pret «pieņemto» uzvedībā un mākslā, nicinājums pret priekšniecību. Un… ieiešana mākslā tajā pat dienā un stundā, kad viņš nomira Berlīnē!». Bibliogrāfija: Solveiga Raša. Mihails Eizenšteins, Rīga, Neputns, 2004.